Novēlējums jums visiem no manīm!

Ziemassvētkos novēlu jums, lai piepildās Ziemassvētku brīnums un visi jūsu sapņi, lai sirdi silda mīlestība un katrā mājā lai ir jūtama piparkūku un karstvīna smarža. Lai koši mirdz eglīte un Ziemassvētku sajūta ir sirdī.
Lai drūmās dienas pārtop gaišajām un lai naids pārtop draudzībā. Un protams ,lai ik viens šajos svētkos būtu ar saviem mīļajiem un tuviem cilvēkiem.  ;)

'' Tici sapnim, tas piepildīsies,
Ceri uz brīnumu, un tas nāks.
Mīli! Un pasaule atsmaidīs pretim daudz sirsnīgāk! ''



''Kad dažreiz mākoņos aizskatos ,
Es debesīs pamostos.
Un, lai uz zemes šīs atgrieztos,
Es tai paklanos,
Ja nāks eņģeļi un atnesīs:
Cerību un mīlestības prieku,
Bezgalīgu kā krītošu sniegu.''

Mūsdienu latviešu tradīcijas

Tradicionāli latviešu rotājumi Ziemassvētkos ir egļu zari un rotājumi, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām. Tiek dāvinātas dāvanas, kuras parasti novieto zem eglītes. Lai saņemtu dāvanu bieži vien tiek prasīts noskaitīt dzejoli vai nodziedāt dziesmu. Pieņemts, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis (jaunākajos laikos saukts arī par Santa Klausu vai Salaveci), kuram reizēm palīdz rūķīši vai Sniegbaltīte.

Bērnu svinības Ziemassvētku laikā bieži norit ar pārģērbšanos par meža zvēriem un rūķiem, kas ir seno tradīciju patapinājums.Tāpat budēļu tēvs jeb Vecītis jaunajās tradīcijās pārvērties par Ziemassvētku vecīti vai Salavecīti.

Ziemassvētku elges pušķošana

Ziemassvētku egles pušķošanas paraža Livonijā bija pazīstama jau pirms 16. gadsimta. Melngalvju šrāgas sniedz informāciju par 1510. gada ziemas tradīcijām Rīgā un atsaucas uz agrāku šādu notikumu 1476. gadā, tādēļ pēc bijušā Rīgas Melngalvju nama izpilddirektora un vēsturnieka Ojāra Spārīša uzskata vēsturiska informācija par tradicionālā "Ziemassvētku koka" rotāšanu Rīgā ir kopš 1476. gada.

Melngalvju šrāgas arī norāda, ka koks tika pušķots, bet, ņemot vērā viduslaiku paražas, var secināt, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Vēlāk šis "koks", kas varēja arī nebūt egle, bet gan tikai no koka nūjām veidota "instalācija", ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus svinību nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku un tika sadedzināts turpat Rātslaukumā ap 6. janvāri. Melngalvju brālības šrāgas liecina par līdzīgu tradīciju arī Tallinā (tolaik Rēvelē) 1514. gadā. Iespējams, ka no šejienes tā izplatījusies pa visu pasauli. 

Senās latviešu tradīcijas

Vēl plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija bija ķekatās iešana vai čigānos iešana. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Budēļu vadonim - budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts maģisks spēks - veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros.^]Kurzemes un Zemgales novados ķekatas jeb ķiņķēziņus (ķēmus) sauca par budēļiem (arī bubuļiem, buduļiem, bukiem, būzaļiem, buzuļiem) vai danča bērniem, Vidzemes novados par vecīšiem, maskām (maskaratiem), skutelniekiem (suselniekiem), nūjiniekiem (kūjiniekiem), preiļiem, kurciemiem. Latgalesnovados ķekatniekus sauca par kaļedām (kaladniekiem) vai talderiem.

Maskošanās idejas pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garus. Buka masku izgatavoja, zem palaga piestiprinot līksti ar lokumu uz leju, ko pārklāja ar palagu un pielika ragus un bārdu, bet dzērvi - apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar pietu, kam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm un knābi, kuru varēja grozīt. Ķekatnieku paraža bija arī pārģērbšanās par nāvi, kad kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā, otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.

Kas ir ziemassvētki

Ziemassvētki, ir ikgadēji svētki, kuros tiek atzīmēti ziemas saulgrieži un Jēzus Kristus dzimšana. Tos svin no 24. līdz 26. decembrim ( 24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, 25. decembrī - Pirmie Ziemassvētki, bet 26. decembrī - Otrie Ziemassvētki ). Kristietībā pieņemts ka 25. decembrī dzims Jēzus Kristus, tomēr daļa pareizticīgo baznīcu šo datumu aprēķina pēc Jūlija kalendāra, tāpēc vairums pareizticīgo Ziemassvētkus svin janvāra sākumā.